Mēs smuki pasēžam un parunājam ar pārējiem, tiek atstātas mums atslēgas un pārējie dodas dienas gaitās. Siltas atvadas no Quentina un labi vēlējumi.
Viens pozitīvs mirklis man bija atvadoties no Quentina, viņš tīrija savu bagāžu, lai nepārsniegtu svaru- izmeta drēbes un pāris nevajadzīgas lietas. Es tikko pie zobupastas un neataisīta plāksteru komplekta. yēey.
Vēlāk devāmies paēst brokastis pāri ielai, Quentinam pēdējā duša Bg un pēdējās brokastis, pēdējā baņica. Stāvam, ēdam un runājam, asaras vairs nebirst, bet skumji gan ap sirdi, jo tagad saprotu, ka pienāks man viens rīts, kad teikšu- es šonakt būšu mājās, MĀJĀS.
Aizejam uz veikalu un veikalā ilgi pērkam Sirene un vēl kādus ēdamos suvenīrus. Es nopērku sev ceļa pārtiku, lai 5h braucienā ar gliemeža ātruma vilcienu kustoties uz Vidinu būtu ko uzkost. ;) Pārdevēja neiedod faktūru, man dusmas, jo man tās ir jāvāc un sanāk, ka es atkal ēdu par kabatas naudu. besī man, kad nevaru būt kā normāls cilvēks.
man atnākusi sms- pārsteigums, man konts papildinājies. Man ir fanatstiskākais unkulis visā pasaulē. :)
plkst. jau 11 un man laiks sākt doties ceļā, sazvanam, lai atnāk pakaļ atslēgai. Quentins nostiepj savus koferus. Atvadāmies uz ielas, jo viņa pietura uz lidostu pavisam uz otru pusi. Atvadoties: es zinu, ka mēs drīz tiekamies, bet pagaidām čau. mazliet attālinoties, jūtu viņa skatienus un ik pa laikam pagriežos- es neraudu, skaļi saku, es neraudu, vēljoprojām neraudu, viņš pasmejas, bet kad esmu jau 60 m attālumā- pagriežos: okay, tagad es raudu. Uzsāku atrāku gaitu un dodos prom, pāri ielai vēlreiz pamāju un izplūstu asarās. Viss, mans otrs tuvākais EVS draugs ir pavadīts, viss...
Tā, mana pirmā reize, kad no Sofijas braukšu uz Vidinu ar vilcienu. Ne es zinu, kur sliedes ir nekā, bet biļete nopirkta. te pēkšņi atpazīstu sievieti ar kuru sēdējām vienā kupejā, braucot uz Sofiju. Es viņai prasu vai viņa brauc tajā pašā virzienā un izskaidroju, ka man nav ne jausmas,kur vilciens ir. Tā nu pagaidu, kad viņa nopērk biļeti un atvadas no draugiem. Palīdzu viņai ar somām, un esam vilcienā. nerunājam daudz, bet viņa uzzina par mani visu, ko es māku pastāstīt par sevi. Pārējie vilcienā man izkaidro BG vilcienu shēmu, braucienam uz Vidinu. Lai nesēžu pirmajos 3 vagonos, jo tos vienā pieturā atkabina, lia dotos uz pavisam citu pusi. Vilciens vienmēr attiet no šīm sliedēm. plkst. 16, vilciens iet tikai uz Vidinu, neatkabina vagonus. Uz biļetes nav sliežu nr. ļoti forši. Jūtos droša, jo sieviete man ļoti palīdzēja un sēž man pretī.
Mans izbrīns par vienu ietu Bg, cilvēki vienmēr kavē, bet autobusi un vilcieni vienmēr attiet tieši laikā vai vismaz 2 min ātrāk.
Tā, sievietei uzrodas draudzene, kura uzaicina uz citu kupeju, bet man vietas tur nav. Tā nu es sēžu, vēroju pretīmsēdētājus un atkal jau nezinu, kāpēc man ir nostrādājis pensionāru kupejas likums. atkal pensionāri. bet šie visamz klusē. tad nu es sāku rakstīt savu dienasgrāmatu, nejūtos labi par atvadām no draugiem, asaras acīs, jo man arī mazliet gribas mājās, bet tikai apciemot ne jau pavisam, un saprotu, ka man pienāks rīts, kad teikšu- šonakt būšu mājās.
uzslēdzu mob mūziku, rakstu sms un mazliet raudu. Blakussēdētājs man piebaksta un jautā vai klausos mūziku. izskaidro ka viņam ir dzirdes aparāts. no sākuma saprotu, ka man jaizslēdz mūzika, bet nē, viņš tikai vēlējās psakaidrot, lai sargu savas ausis, jo arī viņš ir bijis jauns un klausījies mūziku. ( vai visi pensionāri ir vienādi- ar tieksmi mācīt?) es ik pa laikam, klausos ko viņš saka, bet nevaru uzķert, saku,lai runā lēnāk, bet šis nedzird, tad nu es mēģinu gallvu kustināt pretējā virzienā un teikt jā, jā jā. kad monologs beidzies pieslēdzos mūzikai. :)
Vēlāk tā pati sieviete atnākt apakaļ un uzaicina mani uz savu kupeju, jo ir brīva vieta. kad aizeju saprotu, ka nav gan. sieviete stāv kājās un saka, ka pēc 20 min viena sieviete kāps ārā. Tā nu sēžu un jūtos bezgala stulbi. bet viņa jau mani uzaicināja, ne es pati pieteicos nākt. Tā nu noskaidroju laika attālumus no vienas stacijas līdz otrai, un līdz vidinai. Vēl nepilnas 3h līdz mājām. ;)
Sievietes lepni runā par saviem mazbērniem un bērniem. uzmanīgi klausos un saproti 90% ko stāsts viena otrai. kad no 8 cilvēkiem kabīnē paliekam tikai mēs 3, man uzdod jautājumus, ko daru BG, ko mani vecāki LV dara, vai viņi piekrituši, ka esmu šeit utt.
sievietes izkāpj vienā pieturā, palīdzu ar somām, jo viņas man palīdzēja. :)
Un tad nu esmu viena kabīnē, ļaujos asarām, bet ne uz ilgu laiku, jo piesēžas vīrietis, bet es nerunāju. Tā uzrodas aizvien vairāk. viņi ir strādnieki un ož pēc eļļām.
cenšos nelūkoties acīs, jo man ir kkas līdzīgs zilām acīm, un dažreiz tas apgrūtina.
Tā nu redzu savu Mahala, un saprotu, ka drīz esmu stacijā.
Izkāpju, esmu laimīga, bet ieslēdzas autopilots un attopos, kad esmu jau mājās. Pa ceļam laikam biju iegājusi piemājas veikaliņā pēc kolas un mandarīniem, bet aizmirsu čeku- katru reizi jāvās, jo faktūru no tām izdod.
tāds pārgurums, ka ne runāt gribas, neko, bet internetam laiks mazliet ir. Rīt uz darbu un es liekos uz auss. Vēl tikai nodomāju, ka Quentins un Seb ir atpakaļ mājās un ir laimīgi. :)
man prieks par viņiem, bet mazas skumjas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru