Mazas čigānu meitenītes sirsniņa un manas izjūtas

Iesūtīts publicēšanai dr.lv pārdomu stūrītī

Tā kā pašlaik atrodos tālu no dzimtenes un liktenis man ir devis iespēju atrasties burvīgā zemē un strādāt patiešām ko es vēlos- sava veida sociālais darbs, bet pašlaik stāsts nav par šo.
Dzīvoju burvīgā valstī- šī valsts man bija nezināma, protams, ir daudz slikta, bet es skatos no gaišās puses uz visu un man valsts patīk. Tās ir manas izjūtas un piedzīvojumi.
Darbs ar bērniem un jauniešiem - proti, romiem jeb čigāniem.
Tik tikko sākās otra iespēja jeb jauns projekts. Ar ielu bērniem.
Daži pārstāvji no komandas apstaigājam nabadzīgāko romas ciemata daļu ( šie cilvēki ir nabadzīgi, jo nav daudz naudas, bet, manuprāt viņi ir bagāti, jo ir daudz pozitīvu emociju, bet par šo nav stāsts). Apstaigājam un aizejam pēc sociālā centra lūguma pie vienas ģimenes, lai lūgtu vecāku atļauju ( dokumenti) lai tieši šo meitenīti ņemtu brīvā laika aprūpē.
Ieraudzīju meitenīti un mana sirds pasmaidīja, es nezinu, kas notika. Viņa un viņas māsiņa sirsnīgi spēlējās. Saruna notika, galvenokārt, čigānu valodā, protams, arī šīs valsts valodā, bet es klusēju, nezinu kāpēc. Valodu plūsma.
Es redzēju šīs meitenītes auru, labo gribu un sirsniņas plašumu.
Manas sajūtas, kuras tika paziņotas mammai, kādu vakaru.
Tā kā esmu tikai palīgs manos uzdevumos nebūs ēst gatavošana, bērnu mazgāšana. Bet es varu spēlēt spēles ar bērniem un veidot aktivititātes.
Mammai tika paziņots- šī meitenīte ir ieguvusi daļu no manām domām un manas sirds spraudziņas. Es daļēji vēlos palīdzēt. Atlikušo laiku mēģināšu par viņu rūpēties cik vien varēšu, bet konsultējoties ar mūsu psihologu, lai neizdarītu ko tādu, kas ietekmēs bērna psihi. Mana pirmā doma- es vēlos šo meitenīti nomazgāt, lai visi redz viņas gaišumu.
Kas notika tālāk?
Šī meitenīte atnāca nākamajā dienā pie mums, es strādāju ar jauniešiem pie plakātu izveides. Meitenīte smaidīja, stāvēja blakus un neatkāpās. Jautāja, kas es esmu, ko es daru. Runāju, cik varēju. Meitenīte nesmējās par manu akcentu. Iegājām istabā un zīmējām. Man bija viens sīks darbiņš jāpabeidz un mazliet novērsos. meitenīte zīmēja māju, saulīti, cilvēkus, kokus. Kad es atgriezos pie viņas, viņa redzēja, ka es skatos un zīmējumu saņurcīja. Jaunu lapu nevarēju iedot, bet teicu, rīt zīmēsim atkal un tad gan neplēsisim. Labi?
Meitenītes tuvākais draugs koridorā nometa vafeles papīru, automātiksi atnāca doma- stingri nevaru teikt, ka jāpaceļ, bet NIkki paņem papīrīti un skaties- šiet ir grozs, tu taču redzi kā lielie spēlē basketbolu- šeit ir tavs grozs, metam iekšā , labi??? :) Tāds prieks viņam, ka viņš to izdarīja. :)
Arī meitenīte atrasīja vafeles papīriņu un mēģināja iemest, bet aizkrita garām. Tas taču nekas, mēģini vēlreiz.
Nākamajā dienā man dažādu apstākļu dēļ bija daži darbiņi pilsētā darāmi un ciematu pametu ātrāk. Ceļā iedomājos, meitenīte šodien neatnāca, kamēr es biju, bet vēl ir laiks.
Vēlāk mana uzticības persona teica, ka meitenīte bija atnākusi un jautājusi pēc manis ( ilgi nesaprata, ko meitenīte teica, jo nevarēja atcerēties manu vārdu). Pirmdien noteikti būšu un gaidīšu šo mazo sirsniņu.

Vēlāk runāju ar savu uzticības personu par šo dvēselīti! Kāpēc viņa ir īpaša un manās acīs ir īpaša aura? ( manai uzticības personai šīs sajūtas ir pazīstamas, jo redz to pašu pret vienu citu bērniņu). - Meitenīte uz pāris gadiem bija audžuģimenē, bet tagad atgriezusies pie vecākiem, bet ir mūsu grupā un skaitās pie ielu bērniem. ( stāsts nav par šo)
Meitenītei ir manieres, vienmēr sasveicinās, laipni palūdz vai ja ko vēlas, sniedz plašu atbildi nevis tikai jā vai nē. Ir dzīvespriecīga, smaidīga un laimīga.
Viņas sirsniņa ir piefiksējusi mani, jo jautāja pēc manis, kad nebiju. Manas sajūtas ir pozitīvas. Sniegšu cik varēšu, pretī saņemot gandarījumu un cerību, ka nākotnē meitenītei veiksies.
Cerība, ka šis laiks, ko pavadīsm kopā aizķersies un meitenīte mācīsies cītīgi, dzīvē ko sansniegs.
Man būs gandarījums, ja es kaut šim vienam bērniņam ar savu sirsniņu viņa ikdienu padarīšu mazliet krāsaināku.